Laiks vācu valodai (I)
Pirmkārt, mums vajadzētu kritiskāk paskatīties uz līdzšinējo vācu valodas pasniegšanas politiku kopš 1991.gada. Es iedalītu to divos blokos - laikā līdz balsojumam par pievienošanos ES un NATO 2003.gadā, un laikā kopš 2004.gada 1.maija, kad esam pilntiesīga ES daļa. Kamēr mēs neizdarīsim secinājumus par līdzšinējās vācu valodas politikas kļūdām, tikmēr 2026.gada plāns var palikt tikai deklaratīvā līmenī.
90-tajos gados, kad kļuvām atvērti visai pasaulei, mēs pa īstam sākām apzināties, ka svešvalodu zināšanām ir praktisks pielietojums. Jo aizbraucot uz rietumiem, ar krievu valodu nekur tālu nevarēja tikt, izņemot bijušo ebreju un Krievijas vāciešu emigrantu sabiedrību (Vācijas gadījumā). Tas bija gan neierobežotu iespēju, gan arī neziņas un nestabilitātes laiks, kad no valsts aizplūda liels izglītotu iedzīvotāju skaits. Stratēģiskais mērķis - pievienoties Eiropas Savienības bagāto klubiņam tad šķita kā tāls un nesasniedzams sapnis.
Vācijā 90-tie gadi pagāja koncetrējoties uz iekšpolitiskajiem jautājumiem - "Deutsch-Deutsche Beziehungen" (vācu-vācu attiecības). Bijušo Austrumvācijas zemju pievienošana VFR (Vācijas Federatīvajai Republikai) sniedza milzīgas biznesa iespējas Rietumvācijas kapitālam. Tikpat plašas iespējas tas pavēra Austrumeiropā un bijušajā PSRS teritorijā. Uz visu šo iespēju fona un Latvijas neskaidrajām izredzēm dalībai ES, mēs, objektīvi raugoties, nebijām prioritāšu sarakstā.
Protams, iesākās ļoti intensīvas un cerīgas sadarbības starp Latviju un Vāciju visdažādākajos līmeņos. Tomēr bija viens BET, kas daudzus vāciešus atturēja no ciešākas sasaistes ar mūsu valsti. Tā bija padomju cilvēka mentalitāte. Mēs viens uz otru raudzījāmies kā uz svešiniekiem no citas pasaules. To pašu sajuta arī trimdas latvieši pēc pirmās saskarsmes ar savu dzimteni. Rīga vairs nebija tā Rīga kā 30-jos. Visapkāŗt cilvēki, kuri uz jautājumu latviešu valodā atbild krieviski.
Otrkārt, mums ir jāsaprot, ka vāciešiem sakāve 2.pasaules karā ir atstājusi dziļu psiholoģisku kolektīvo traumu - ne tikai vēsturiskajā apziņā, bet arīdzan attiecībā uz savas valodas popularizēšanas politiku. Tā saucamie vācu pasākumi parasti notiek angļu valodā. Joprojām! Vācieši ir atsacījušies no savas imperiālistiskās pagātnes politikas. Atrodoties ES, vācieši vairs nevar atļauties cerēt, ka citiem tagad būtu jārunā vācu valodā. Vienā no DAAD (Deutscher Akademischer Austauschdienst) pasākumiem Rīgā lektors lieliski to nodefinēja ar vārdiem: "Deutsch ist kein Muss, sondern Pluss".(Vācu valoda nav obligāta, bet gan plus.) Manuprāt, tas ir bāzes elements, uz kura tad arī balstās visa vācu valodas popularizēšanas politika ārzemēs. Kein Muss, sondern Pluss.
Kad vācieši nokļūst ārzemēs, tad viņi negrib runāt vācu valodā viena saprotama iemesla dēļ - arī vācieši grib uzlabot savas svešvalodas zināšanas, piemēram, angļu. Tas ir lieliski un šo vēlmi nevajadzētu vāciešiem liegt.
Bruno Rancis